Latvian Cross Border Health

							                                                                           2008. gada 2. jūlijs

                               KOPSAVILKUMS PILSOŅIEM

      Pacientu tiesības pārrobežu veselības aprūpē

Koordinējot ES sociālās drošības sistēmas, ir panākts, ka ES pilsoņi, kas, ceļodami kādā citā
dalībvalstī, saskaras ar veselības problēmām, var saņemt veselības aprūpi un viņiem tiek
atlīdzināti šīs aprūpes izdevumi. Arī tie, kuriem samērīgā laikā nav pieejama nepieciešamā
veselības aprūpe savā valstī, var paļauties uz šo sistēmu. Tomēr cilvēki varētu doties
saņemt aprūpi uz ārzemēm arī citu iemeslu dēļ. Piemēram, viņi dzīvo netālu no valsts
robežas un tuvākā veselības aprūpes iestāde ir robežas otrā pusē. Eiropas Komisijas
iniciatīva precizēt apstākļus, kuros var sniegt pārrobežu veselības aprūpi un atlīdzināt tās
izdevumus, nākotnē pārliecinās šos ļaudis, ka ir vieglāk un ērtāk ārstēties citās dalībvalstīs.
2008. gada 2. jūlijā tika pieņemts projekts direktīvai par pacientu tiesību piemērošanu
pārrobežu veselības aprūpē. Tā stāsies spēkā pēc izpētes un debatēm Ministru padomē un
Eiropas Parlamentā.

Risināmā problēma
Gadu no gada tikai nedaudzi Eiropas iedzīvotāji meklē medicīnisko aprūpi citā ES valstī.
Pašlaik noteikumi par tiesībām un izdevumu atlīdzināšanu nebūt nav skaidri. Tādēļ dažkārt
izspriest šos jautājumus ir vajadzējis Eiropas Kopienu Tiesai (EKT).
Vairākos gadījumos EKT ir lēmusi, ka pacientiem ir tiesības uz to summu atlīdzinājumu,
kurus tie maksājuši par veselības aprūpi ārzemēs. Tiesas nolēmumi šajās atsevišķajās lietās
bija skaidri, bet, kā tos piemērot vispār, ne.
Gan Padome, gan Eiropas Parlaments rosināja Komisiju drīzāk viest skaidrību un, ņemot
vērā veselības jomas savdabību, izstrādāt īpašu regulējumu.

Pieejamāki, drošāki un kvalitatīvāki pakalpojumi
Direktīva uzlabotu pārrobežu veselības aprūpes praktiskos un kvalitātes aspektus, kas būtu
ieguvums katram pacientam un Eiropas veselības sistēmai kopumā.
Ja vien medicīnas pakalpojums paredzēts pašu valsts veselības aprūpes sistēmā,
pacientiem, iepriekš nesaņemot atļauju, būtu iespējams to izmantot citā valstī. Viņi maksātu
par ārstniecību, un pēc tam no izmaksām tiktu segta summa, kas par tādu pašu ārstniecību
tiktu atlīdzināta pašu valstī. Tomēr zināmos apstākļos attiecībā uz stacionāro aprūpi
dalībvalsts varētu izlemt, ka tā ievieš administratīvas iepriekšējas atļaujas sistēmu.
Informāciju par šiem jautājumiem varētu viegli saņemt valsts kontaktpunktos.
Dokumentā precizēts, ka par ārstniecības drošumu un kvalitāti atbild ārstniecības valsts. Un,
ja pacienti nebūtu apmierināti ar pakalpojumu, viņi zinātu, kā meklēt aizsardzības līdzekli un
saņemt kompensāciju. Visām dalībvalstīm būtu jānosaka arī skaidri drošuma un kvalitātes
standarti, kuru pamatā būtu kopīgi principi, par ko būtu panākta vienošanās ES līmenī.

Šis regulējums veicinātu arī Eiropas sadarbību veselības aprūpes jomā:
       tiktu izveidoti Eiropas references tīkli, kas pēc brīvprātības principa pulcinātu kopā
       specializētus veselības aprūpes centrus no visas ES, tādējādi nodrošinot pacientiem
       iespēju vienkāršāk saņemt ļoti specializētu aprūpi,
       kopīgiem spēkiem tiktu novērtēta medicīnas tehnoloģija, mazinot divkāršu darbu un
       tādējādi veicinot resursu efektīvu izmantojumu,
       tiktu vairāk darīts informācijas un saziņas tehnoloģiju jomā (e-veselība), lai uzlabotu
       veselības aprūpes kvalitāti, drošumu un efektivitāti.


Šie tiesību akti nemainītu dalībvalstu lomu veselības jomā. Joprojām to pārziņā būtu savu
veselības sistēmu organizācija, jo dalībvalstis izvēlētos un noteiktu, uz kuriem aprūpes
veidiem attiecas valsts sociālās drošības shēmas.