PIRMAIS SOLIS
Mēs atzinām, ka esam bezspēcīgi pret nikotīnu un ka esam zaudējuši
kontroli pār sevi.
Pirmais solis nebija intelektuāls uzdevums. Tā bija sajūta mūsu kaulos, mūsu
sirdīs un vēderos. Mūsu kļuva nelabi apzinoties, cik atkarīgi esam. Pirmo reizi mēs
gribējām sagraut savu priekšstatu, ka kontrolējam smēķēšanu. Mēs godīgi paskatījāmies
uz nikotīna spēku pār mums un sapratām, ka tas kontrolē mūs absolūti.
Bija ļoti grūti sev to atzīt, kur nu vēl to, ka esam bezspēcīgi pret nikotīnu. Mēs
smēķējām un mīlējām smēķēt daudzu iemeslu pēc: tāpēc, ka smēķējot mēs izskatījāmies
pieredzējuši, jutāmies labāk, stress samazinājās, smēķēšana palīdzēja mums
koncentrēties, tai bija nomierinošs efekts u.t.t. Bet viena vai otra iemesla dēļ nikotīns
beidzot pārstāja darboties un parādījās bailes par veselību, riebums pret sevi, vainas
apziľa, spiediens no draugiem. Dzīve kā smēķētājam kļuva nepanesama. Mēs sākām
domāt par atmešanu.
Mēs izmisīgi centāmies ierobežot smēķēšanu. Nesmēķējām darbā vai
guļamistabā, vai bērnu priekšā, smēķējām noteiktā krēslā vai tikai ārpus mājas. Mēs
mainījām markas, lietojām darvas samazinošos iemušus, smēķējām tikai „dabīgās
cigaretes”, smēķējām tikai noteiktos laikos, ar noteiktiem cilvēkiem vai īpašos
gadījumos. Tālāk mēs sākām konsultēties pie ekspertiem. Mēs meklējām palīdzību pie
ārstiem, hipnoterapeitiem, psihiatriem, akupunktūras speciālistiem, pašpalīdzības
grāmatās un neskaitāmās smēķēšanas atmešanas programmās. Dažreiz mums izdevās
atmest, bet ne uz ilgu laiku. Nekas nelīdzēja.
Dziļi sagrauti, mēs vērsāmies pie Nikotīns Anonīmi kā pie vēl viena iespējamā
risinājuma. Mums par lielu pārsteigumu, mēs atradām cilvēkus, kuri nesmēķēja tāpēc, ka
bija atzinuši, ka nespēj apstāties. Viľi pieľēma pilnīgu kontroles trūkumu pār nikotīnu un
ielūdza mūs pievienoties viľiem un darīt to pašu. Mēs sajutām grupas atbalstu un „soļos”
lietotais vietniekvārds „mēs” mums nelika justies vieniem atveseļošanās ceļā.
Mēs sapratām, ka tik tiešām bijām atkarīgie un smēķējām tā paša iemesla, kura
dēļ alkoholiķi dzēra, tāpēc, ka mēs nespējām apstāties. Paliekot pie sava vecā plāna, mēs
turpinātu smēķēt, turpinātu iznīcināt savus organismus, apspiest savas jūtas un atsvešināt
mūsu ģimenes, tuviniekus un draugus.
Pievienošanās Nikotīns Anonīmi lika apzināties, ka vienatnē mēs nespējam
atrisināt savu nikotīna problēmu. Padoties un meklēt palīdzību bija gandrīz kā
atvieglojums pēc visiem neskaitāmiem mēģinājumiem kontrolēt savu „ieradumu”. Mēs
mācījāmies padoties un atzīt mūsu bezspēcību. Mēs pieľēmām mūsu pilnīgo kontroles
trūkumu pār nikotīnu.
Mēs sapratām, ka smēķēšana ir kas vairāk par sliktu ieradumu, drīzāk tas bija
simptoms, ka mūsu dzīves bija nekontrolējamas un nevadāmas. Mūsu atkarības kroplā
uztvere bija spēcīgāka par acīmredzamo kaitējumu, ko nodarījām mūsu organismiem. Jo
vairāk mēs skatījāmies uz lomu, kuru nikotīns ieľem mūsu dzīvēs, jo vairāk sapratām cik
daudz tas mūs kontrolē. Nikotīns noteica, kad mēs ľēmām pārtraukumus, kur mēs ēdām,
kas bija mūsu draugi, tuvinieki un biedri un kā mēs pavadījām savu brīvo laiku. Mēs
nekad nekur negājām un neko nedarījām, vispirms nepārbaudot savus cigarešu krājumus.
Tāpat arī mērojām lielus attālumus, lai noslēptu savu atkarību no citiem un sevis. Mēs
1
lietojām mutes mazgājamos līdzekļus, gaisa atsvaidzinātājus, dūmu nosūcējus. Lai
izvairītos no draugu un tuvinieku klātbūtnes, daudzi no mums uzsmēķēja slepus vai
slepeni tualetes kabīnē. Noslēpties nevarēja. Mūsu dzīves bija meli. Pār tām mums nebija
kontroles – tās bija nevadāmas.
Saprotot un piedzīvojot abas Pirmā Soļa daļas, ka mēs esam bezspēcīgi pret
nikotīnu un ka mūsu dzīves bija kļuvušas nevadāmas, bija sākums. Mēs bijām gatavi
spert otro soli.
OTRAIS SOLIS
Pārliecinājāmies, ka tikai par mums augstāks spēks var atgriezt mums
veselo saprātu.
Pirmajā solī mēs atzinām savu bezspēcību. Dažiem no mums šī bija graujoša
atdzīšana. Mēs paskatījāmies atpakaļ uz ilgo atkarību un uz daudzajiem mēģinājumiem
atmest smēķēšanu. Katrs mēģinājums bija izgāzies. Mēs sapratām, ka nespējam apstāties.
Sevis vainošana, gribasspēks, situācijas analīze, nekas nelīdzēja. Mēs jutāmies kā
neveiksminieki. Mēs sev jautājām: „Kāpēc mēs nevaram atmest smēķēšanu, kad citi
var?”
Tagad, otrajā solī mēs sākam atrast atbildes uz mūsu jautājumiem. Atzinuši savu
bezspēcību, mēs sākam atvērt sevi kāda augstāka spēka meklēšanai, kurš ir stiprāks gan
par mums, gan par mūsu atkarību. Izmisums izgaisa un mēs apzinājāmies, ka ir
alternatīva. Mums sāka likties, ka ir cerība.
Daudzi no mums vērsās pie Dieva, kā mēs viľu sapratām, kā pie iespējamās
alternatīvas, kā pie cerības avota. Tiem, kuriem bija skeptiska attieksme pret reliģiju,
nebija viegli sākt ticēt augstākam spēkam. Mēs sapratām, ka mūsu oriģinālā izpratne par
augstāku spēku par mums reizēm cieta neveiksmi. Mēs pretojāmies iesaistīšanai
neapšaubāmajā ticībā.
Apliecinot savu skepsi, mēs sapratām, ka mums nebūt nav vajadzīgs formulējums
„Dievs”. Mēs varējām rīkoties tā, it kā ticētu un paļautos, kad nezinātu vai nesaprastu.
„Ticības atnākšana” bija process. Tai nebija nekāda sakara ar loģiku, iemesliem,
noteiktību vai aprēķinu. Tā vietā tai bija sakars ar mūsu pašu personīgo pārliecību, ar
atvērtu prātu, elastību un gatavību atļaut kaut kam labam notikt ar mums.
Visā mūsu atklātībā mēs aplūkojām frāzi: „Atgriez mums veselo saprātu!” Mēs
sevi vienmēr uzskatījām par galīgi saprātīgiem. Bet kā mēs tā varējām domāt, ja 20, 40,
60 vai vairāk reizes dienā mēs turpinājām smēķēt, zinot, ka tas mūs nogalina?
Sākumā doma par atkarības neprātu šķita dramatiska, īpaši attiecībā uz mums
pašiem. Sapulcēs mēs klausījāmies citu stāstos. Dzirdot viľu stāstus par pusnakts
skrējienu pēc cigaretes, par izsmēķa makšķerēšanu no notekūdens rensteles, no
miskastēm, no publiskiem pelnu traukiem, arī mēs atcerējāmies līdzīgu rīcību. Mēs
redzējām savu neprātu, darot vienu un to pašu atkal un atkal, bet gaidot atšķirīgus
rezultātus.
2
Apziľa, ka esam bezcerīgā nikotīna atkarībā, mūs atstātu izmisumā, ja mūsu
vienīgais risinājums būtu balstīts uz mūsu gribasspēku. Vieniem mums nebija izredžu.
Kādam, kaut kam, kādam spēkam bija jāpalīdz.
Mēs redzējām citu panākumus un mēs klausījāmies, kad viľi ieteica pārtraukt
mūsu racionālo domāšanu un dot šim citam spēkam iespēju darboties. Tiklīdz mēs sākām
dzirdēt, ko viľi teica, parādījās cerības sajūta. Mēs vairs nebijām vieni. Šis spēks un mūsu
saikne ar to un citiem cilvēkiem bija ieeja dzīvei bez nikotīna.
TREŠAIS SOLIS
Nolēmām uzticēt mūsu gribu un mūsu dzīvi Dievam, kā mēs Viņu sapratām.
Pirmajā un otrajā solī mēs pieľēmām mūsu bezspēcību, nespēju kontrolēt mūsu
dzīves, vajadzību ticībai spēkam, kurš ir stiprāks par mums un mūsu bezjēdzīgās rīcības
realitāti.
Mūsu atkarība nepadevās. Tieksme mūs joprojām apsēda, un mēs sajutām dažādas
nepatīkamas un drausmīgas sajūtas: dusmas, niknumu, kaunu, iekāri, riebumu pret sevi
un izmisumu. Mēs zaudējām savu labāko draugu. Bez mūsu narkotikas mēs jutāmies
vientuļi un pamesti.
Tagad mēs esam pie soļa, kurš iesaka pieľemt lēmumu. Mums bija jāizlemj, ka
mēs nevaram atbildēt par sevi un ka mums nepieciešama palīdzība. Šis lēmums bija
pretrunā ar to, kas mums tika mācīts. Cik daudz mēs bijām dzirdējuši, ka, lai atbrīvotos
no mazā netīrā ieraduma – smēķēšanas, pietiek ar gribasspēku? Jau no bērnības mūs
mācīja paļauties uz sevi. Mēs mācījāmies, ka neviens cits mūsu vietā to nedarīs. Mēs
zinājām, ka, ja mēs gribam, lai kaut kas tiktu izdarīts pareizi, tad tas ir jādara pašam.
Diemžēl paļaušanās uz sevi izrādījās neefektīva attiecībā uz smēķēšanu. Tā
neatturēja mūs no smēķēšanas. Mums bija ļoti grūti lūgt palīdzību. Tas asociējās ar
atkarību un vājumu. Mēs nebijām ieinteresēti, lai kāds mūs mācītu, kā dzīvot.
Kad sapulcēs klausījāmies citos vai lasījām literatūru, pamazām mēs sapratām, ka
mūsu lepnā paļaušanās uz sevi īstenībā bija iedomība, nepakļaušanās, spītība un
noliegums. Mēs arī sapratām, ka priekš mums šī attieksme ir negatīva. Līdz ar to mēs
sapratām, ka lūgšana pēc palīdzības ir spēka nevis vājuma izpausme. Mēs sapratām, ka ja
būsim pazemīgi, tad mēs varēsim atļaut kaut kam labam un spēcīgam mums palīdzēt.
Mums vajadzēja šo sapratni, lai lūgtu palīdzību.
Mēs padevāmies. Padodoties radās gatavība mēģināt jebko, arī ļaut kaut kam
labam un brīnišķīgam mums palīdzēt. Kā Bils Vilsons, kurš pirmais rakstīja par šiem 12
soļiem, teica: „Mūsu visa problēma bija gribasspēka nepareiza lietošana. Mēs esam
mēģinājuši apbērt mūsu problēmas ar to, lai tā vietā pamēģinātu atdot to Dievam.”
Mūsu mērķis bija veidot kontaktu ar augstāku spēku – kurš mums palīdzētu
mainīt mūs un mūsu dzīves. Mēs sapratām, ka, tiklīdz nodibināsim šo kontaktu, mēs
spēsim uzticēt mūsu gribu un dzīvi mūsu Dievam. Mēs atradām atbalstu. Mēs atklājām
jaunu ķermeľa, emociju un gara sajūtu.
Mēs atklājām, ka tikai ar augstāku spēku par mums mēs sajutīsim trešā soļa
darbību. Mēs kļuvām arvien mazāk un mazāk ieinteresēti sevī, mūsu mazajos plānos un
scenārijos. Vairāk un vairāk mēs domājām, kā varam uzlabot savu dzīvi, nododot to
3
augstāka spēka gādībā. Tiklīdz mēs sajutām sevī ieplūstam jauno spēku, mēs izbaudījām
dvēseles mieru, atklājām, ka varam justies laimīgi, sajutām mūsu augstāko spēku, un
bailes par vakardienu, šodienu un rītdienu pamazām izgaisa. Mēs atbrīvojāmies no pašu
gribas un ego, un atradām gudrību saskatīt augstākā spēka gribu par mums. Mēs to
darījām vairākos veidos, ieskaitot šo lūgsnu:
„TREŠĀ SOĻA LŪGSNA”
Atbrīvo mani no kalpošanas sev.
Palīdzi man būt garīgam.
Virzi mani uz labo šajā pasaulē un parādi laipnību.
Palīdzi šodien man pārvarēt dusmas, aizvainojumu, greizsirdību un citas
negatīvas domas un izvairīties no tām.
Palīdzi man palīdzēt tiem, kuri cieš.
Saglabā manī drosmi dzīvot dzīvi, nevis attālināties no tās, nenorobežoties no
sāpēm, ar kurām es norobežojos no mīlestības.
Atbrīvo mani no fantāzijām un bailēm. Iedvesmo un vadi manu domāšanu šodien;
ļauj, lai tajā nebūtu sevis žēlošanas, negodīguma un šaubu.
Parādi man pacietības, iejūtības, labsirdības un mīlestības ceļu.
Es lūdzu par visiem tiem, pret kuriem esmu bijis nelaipns, un prasu, lai viņiem Tu
dāvā to pašu mieru, kuru es meklēju.
Caur ticību mūsu augstākam spēkam, mēs atklājām, ka par mums rūpējas
pārsteidzošos un vienkāršos veidos. Šī sajūta deva mums jaunu pārliecību, un mūsu ticība
pieauga. Mūsu uzvara pār mūsu pašu grūtībām deva drosmi turpināt, un mēs kļuvām par
piemēru citiem.
CETURTAIS SOLIS
Veicām dziļu un bezbailīgu savu morālo inventarizāciju.
Ceturtais solis bija tā visa saraksts, ko redzējām bezbailīgi un dziļi ieskatoties
spogulī. Uzdevuma mērķis bija ļaut mums atpazīt un sakārtot haosu mūsu dzīvēs. Veicot
inventarizāciju, mēs saskatījām dezorganizāciju un nevadāmību, kuras turēja mūs
atkarības gūstā.
4
Mūsu inventarizācija iekļāva arī labas dotības, mūsu vērtības, kuras bija gandrīz
neiespējami saskatīt, kad mēs pirmo reizi atmetām smēķēšanu. Vārds „inventarizācija”
nāk no latīľu valodas vārda, kurš nozīmē uzdurties vai atklāt. Starp vārda „morāls”
definīcijām ir viena, kas nozīmē atšķirt labu un sliktu rīcību.
Literārās definīcijas bija labi ceļveži ko atcerēties, veicot ceturto soli. Ieskatīties
spogulī nozīmēja mēģināt atklāt, kādas izturēšanās un attieksmes strādāja vai nedarbojās
mūsu dzīvē.
Saskaľā ar ceturtā soļa lozungu mūsu morālajai inventarizācijai bija jābūt
bezbailīgai. Taču, kad mēs stāvējām uz šā soļa sliekšľa, vairākumam no mums bija bail
negatīvisma dēļ, kurš aizpildīja mūsu dzīves. Mēs bijām dziļi pārbijušies no dziļā
skatiena sev acīs, ko prasīja šis solis. Mēs sevi pazinām kā sliktus cilvēkus, kā izgāšanos,
kā neveiksminiekus un blēžus, un patiesībā mēs to visu negribējām sevī saskatīt.
Bet mēs bijām sākuši ceļu, lai apzināti iznīcinātu sevī kaitīgo. Pārskatot veiktos
pirmos trīs soļus, mēs sapratām, ka mums bija pozitīva enerģija un stiprāka spēka vadība,
lai palīdzētu mums dziļi ieskatīties sev acīs. Mēs atcerējāmies, ka vairs neesam vieni.
Mēs dzirdējām citu nikotīna atkarīgo pieredzi ceturtajā solī un sapratām, ka viľi
nebija tik daudz nožēlojami kā nobijušies. Ticot citu pieredzei un ar augstākā spēka
palīdzību mēs atradām drosmi, lai godīgi veiktu savu inventarizāciju. Mēs
uzdrošinājāmies kapitulēt savam augstākajam spēkam un ļāvām sevi vadīt cauri
ceturtajam solim.
Ceturtais solis saka mums, ka morālai inventarizācijai jābūt rūpīgai un dziļai. Tas
nozīmē pamatīgai. Kādas burvīgas mērierīces nebija, kura pateiktu, cik dziļi, cik daudz
un cik ilgi mums bija jāskatās uz sevi. Bet inventarizācijai bija jābūt pamatīgai, līdz
vislabākajām mūsu spējām.
Nebija labas vai sliktas inventarizācijas, bija tikai vislabākā iespējamā
inventarizācija, kuru varējām veikt. Vislabākā iespējamā inventarizācija tika veikta ar
totālu godīgumu, pazemību, atklātību, kapitulāciju un atklātību. Tai bija jābūt vienkāršai
un pamatīgai. Pats svarīgākais bija to veikt.
Daudzi no mums pieredzēja dažas sāpes, veicot mūsu ceturtā soļa inventarizāciju.
Bet bija svarīgi atcerēties, ka inventarizācijas mērķis nebija izraisīt sāpes. Drīzāk mēs
mēģinājām atklāt, kā mēs bijām dzīvojoši savas dzīves līdz šim. Mēs gribējām sarakstu ar
lietām, kuras darbojās un kuras ne, lai mēs varētu identificēt un izslēgt mūsu pagātnes
nevajadzīgos „paraugus.”
Mēs gribējām uzzināt, kā mēs iesprūdām mūsu pagātnē, lai mēs varētu tikt laukā
no šī slazda un justos brīvi no nikotīna. Mēs atbrīvojāmies no vakardienas, lai varētu
dzīvot šodien, katru dienu, pa vienai dienai.
Tāpat kā nebija definīcijas „labai” inventarizācijai, nebija arī pareizais veids, kā to
veikt. Mēs atklājām, ka to uzrakstīt bija pamats un nepieciešamība. Uzliekot mūsu
inventarizāciju uz papīra, padarījām to daudz reālāku un mēs bijām drošāki, ka mēs esam
bijuši cik iespējams pamatīgi un bezbailīgi. Visu, kas parādījās, mēs pierakstījām. Mērķis
bija pamatīgums. Nebija kaut kas, kas sarakstā neiederējās. Tas bija viegli. Ja tas ienāca
prātā, tas nonāca sarakstā.
Viens veids kā sākt bija atbildēt uz jautājumiem Nikotīns Anonīmi aptaujā, kura ir
Grāmatas 2. daļā. Aptauja deva labu ieskatu tajā, ko vēlējāmies dabūt no nikotīna.
Atbildēs parādījās modeļi. Uzpeldēja idejas. Šie modeļi un idejas tika pētīti tālāk.
5
Otrs veids bija domāt, kuras lietas mūsu pagātnē mums lika justies labi un kuras slikti un
ko mēs jutām, kad tās uzrakstījām. Mēs tās uzrakstījām un pajautājām par tām sev:
Kāpēc es tā jūtos?
Kurš vēl no tā cieta?
Vai šī ir daļa no modeļa?
Vai es esmu atbildīgs par to, kas tad notika?
Vai es eju uz to, ka to atkārtošu? Kā?
Mēs uzrakstījām visas lietas, kuras mums lika justies slikti. Mēs tās analizējām:
no kurienes tās nākušas, ko tās mums nodarīja, kāpēc mēs tām pakļāvāmies, kā tās
ietekmēja mūsu apkārtējos. Mēs lūdzām palīdzību augstākam spēkam, lai patiesi
ieskatītos spogulī un ieskatītos tām acīs.
To pašu mēs izdarījām ar lietām, kuras mums lika justies labi, sākot ar tām, kuras
jau esam pabeiguši. Mēs bijām tīri; mēs vairs nikotīnu nelietojām. Mēs turpinājām domāt
par pozitīvo. Pētot šīs lietas tik tālu, cik iespējams, mēs ļāvām augstākam spēkam mūs
vadīt.
Citi atklāja, ka trešais inventarizācijas veids bija personu, iestāžu, principu vai
notikumu saraksts, kas spēlēja svarīgu lomu mūsu dzīvēs. Mēs tad pētījām, kāds bija to
efekts un ietekme uz mums.
Tas pētījumu process ietvēra skatīšanos uz cilvēkiem un notikumiem, kuri vadīja
pāri bailēm, aizvainojumiem, riebumam pret sevi vai mūsu palikšanai situācijās ilgi pēc
tam, kad tās beidza būt noderīgas. Mēs atklājām, ka mums jāmeklē kaut kas vai kāds, kas
mums lika justies un domāt negatīvi. Daudz no tā notika dzīves sākumā. Daudziem no
mums bija svarīgi doties tik tālu cik varējām atcerēties, pat ja detaļas bija neskaidras.
Daudz no tā mūs pārsteidza. Daži no tiem likās sīki un maznozīmīgi, bet ja tie uzpeldēja,
mēs tos pierakstījām. Lai kas tas arī bija, mēs virzījāmies uz mērķi atbrīvoties no
pagātnes, to uzrakstot.
Priekš tiem no mums, kuriem šie saraksti likās pārāk nesaprotami, ceturtais veids
bija vieglāks. Mēs uzrakstījām pilnīgi atklātu un godīgu autobiogrāfiju, kas mums
parādīja, kā mēs bijām ieslīguši savā atkarībā. No mūsu sapratnes, kas tad īsti ir noticis,
mēs labāk saskatījām kur, kā un kāpēc mēs bijām sagrauti, un kā šie postījumi ir
ietekmējuši mūsu izturēšanos.
Tas nebija nepieciešams vai varbūt pat neiespējams saprast, kur autobiogrāfija
mūs veda, kamēr mēs to rakstījām. Citiem vārdiem, tikai pabeidzot dzīves stāstu līdz
galam, mēs spējām atgriezties atpakaļ un redzēt individuālus notikumus lielākā
perspektīvā. Bet redzot lielāku attēlu, kas agrāk likās kā sīks, neskaidrs kadrs, tas pēkšľi
kļuva par nozīmīgu daļu no liela, skaidra motīva.
Daudziem no mums, kas bija veikuši ceturto soli citā 12 soļu programmā, bija
nepieciešams pārdomāt mūsu inventarizācijas, pievēršot īpašu uzmanību nikotīna
atkarības unikālai ietekmei uz mūsu dzīvēm. Piemēram, mēs atklājām, ka nikotīns
bloķēja mūsu jūtas un mijiedarbību ar citām dzīvām būtnēm un pasauli mums apkārt. Vai
nu mēs slēpāmies aiz dūmu aizsega, vai, pūšot tos virsū citiem, mēs kropļojām sevi
veidos, kas likās unikāli vai speciāli nikotīna saasināti. Tādā veidā mūsu atveseļošanās no
citām substancēm, tikpat labi no nikotīna, ieguva speciālu atbalstu, kad mēs pārdomājām
mūsu iepriekšējās inventarizācijas.
6
Ceturtais solis ļāva mums sevi saskatīt skaidri un bez liela nosodījuma. Bilde, ko
tas radīja, palīdzēja izslēgt bailes no tā, ka mēs atklātu, ka mēs esam patiešām briesmīgi.
Ceturtais solis ļāva mums sajust, ka mēs esam parasti cilvēki, vairāk saistīti ar sevi un
citiem.
PIEKTAIS SOLIS
Uzticējām savu trūkumu patieso dabu Dievam, sev un vēl kādam citam
cilvēkam.
Veicot ceturtā soļa inventarizāciju, mēs ierāmējām visu mūsu pagātnes haosu,
jucekli un nekārtību. Mēs veicām plašu dzīves apskatu. Ko tālāk?
Piektais solis bija atbrīvošanās no vecām lietām. Tā bija vislielākā pavasara
tīrīšana mūsu dzīvēs, un tās mērķis bija atbrīvoties no visiem zirnekļu tīkliem,
netīrumiem un citām drazām, kas bija sakrājušās garās atkarības ziemas laikā. Tas mūs
noveda pie domas vecos netīrumus aizvietot ar jaunām, pozitīvām domām un
dzīvesveidu. Tas atbrīvoja – atbrīvoja no tā, kas nestrādāja, no tā, kas mūs ieslodzīja
nāvējošos nikotīna apskāvienos tik ilgi. Atkritumi bija jāiznes.
Piektā soļa atkritumu iznešanas panākumi bija atkarīgi no tā, cik labi mēs tos
bijām izrakuši un sakrāvuši kaudzēs ceturtajā solī. Ar uzrakstītu inventarizāciju vien
nepietika. Dažas no mūsu vecajām drazām bija labi apglabātas – paslaucītas zem paklāja.
Mēs zinājām, ka tās tur ir, bet cerējām, ka neviens tās neatradīs. Tomēr, ja mēs patiešām
gribējām iztīrīt māju, tad šie vecie atkritumi nevarēja palikt zem paklāja.
Tādejādi piektā soļa mērķis bija atzīt to, ko mēs bijām atraduši. Mēs privāti
atzināmies sev. Lai pārliecinātos, ka mēs nekrāpāmies, mēs atzināmies arī augstākam
spēkam. Atzīšanās visās mūsu pagātnes moku detaļās citai personai bija tik konkrēta,
reāla un pazemīga. Tā pieprasīja norīt mūsu lepnību.
Pazemība bija piektā soļa būtība. Kļūt pazemīgam bija tā jēga. Piektais solis bija
mūsu trūkumu apzināšanās. Tas bija par vienkāršību, nevis lepnumu un augstprātību. Tas
bija par izlikšanās, skriešanas un slēpšanās izbeigšanu. Tas bija par pārvēršanos par reālu
un cilvēcīgu būtni.
Piektais solis iekļāva dalīšanos savā personiskajā dzīvē ar uzticamu personu un
pazemību šajā procesā. Mēs atklājām sevi līdz pašai savai būtībai un līdz tam, kas mēs
patiesi bijām. Daloties savos dziļākajos noslēpumos, mēs atvērāmies. Tādā veidā mēs
padarījām iespējamu izārstēšanos no nikotīna atkarības.
Kļūt godīgam bija ceļš, lai atbrīvotos no tā, kas mēs bijām. Mēs izģērbāmies kaili
un stāvējām savā kailā krāšľumā bez jebkādām maskām, kuras mūs piesedza, kad bijām
nikotīna atkarīgie. Kad mēs atzinām sev, augstākam spēkam un vēl kādam cilvēkam, kas
mēs bijām, mēs atbrīvojāmies no pagātnes ciešanām un bijām brīvi, lai mīlētu sevi un
pārtrauktu sevi iznīcināt.
Mēs ļoti rūpīgi izvēlējāmies cilvēku, ar kuru veikt piekto soli. Pārdzīvojuma
mērķis bija atklātība un godīgums, uzticība un atvērtība. Citai personai bija jābūt tādai,
kura mums atļautu justies brīviem un atklātiem līdz galam. Dažiem no mums tas bija
garīgais sponsors vai cita persona no Nikotīns Anonīmi. Citiem tas bija garīdznieks,
7
terapeits vai draugs. Lai ko mēs izvēlējāmies, tas bija tāds cilvēks, kam mēs varējām
atvērties godīgi līdz galam.
Kad mēs atklāti dalījāmies savos noslēpumos, mēs atklājām, ka nebijām tik
briesmīgi, cik bijām domājuši. Procesā, kas atklāja „sliktākās lietas, ko esam darījuši”,
šausmas mazinājās. Visbriesmīgākās lietas galu galā nemaz nebija tik briesmīgas.
Mēs arī atklājām, ka visas mūsu bailes, nepatikšanas un trūkumi nebija unikāli.
Šajā procesā mūsu uzticības personas bieži dalījās jautājumos, kurus mēs paši stāstījām.
Mēs atklājām, ka nepatikšanas un nelaimes bija daļa no cilvēka apstākļiem. Mēs nebijām
briesmīgi. Mēs bijām pazemoti un sapratām, ka bijām normāli – un ļoti cilvēciski.
Piektais solis. Atkritumu izmešana. Ar pateicību ļaut iet pagātnei, lai sagatavotos
tagadnei, iegūstot garīgu apziľu no mūsu sadraudzības.
SESTAIS SOLIS
Bijām pilnīgi gatavi, lai Dievs noņemtu visas šīs rakstura nepilnības.
Pirms mēs sākām sesto soli, daudzi no mums uzskatīja par lietderīgu pārdomāt
mūsu darbu līdz šim. Ja mēs bijām pamatīgi un godīgi, tad mēs bijām izdarījuši lielus
darbus, dažus no tiem ļoti grūtus.
Mūsu pārdomās mēs sev atgādinājām pirmos trīs soļus. Vēlreiz mēs apzinājāmies
mūsu bezspēcību, apliecinājām mūsu ticību, kā arī mūsu paļaušanos uz augstāku spēku.
Mēs sapratām, ka esam padziļinājuši savu izpratni par atveseļošanos. Kad mūsu dzīvju
novērtēšana ceturtajā un piektajā solī bija pabeigta, mēs bijām gatavi spert sesto soli.
Sestais solis ir pārejas solis. Tas ir solis, kurā mēs patiesi sākam mainīties. Mums
vajadzēja apsvērt, ko šīs pārmaiľas mums nozīmēja. Caur ceturto un piekto soli mēs
iepazinām sevi daudz dziļāk nekā jebkad. Mēs sastapāmies aci pret aci ar lietām, kuras
strādāja un kuras nestrādāja, kā arī ar efektīvām un neefektīvām rakstura īpašībām. Mēs
sapratām, ka mūsu uzvedībai bija iemesli. Sestajā solī mēs apdomājām iemeslus un
motivāciju mūsu rīcībai. Ar šīm papildus zināšanām mēs sākām apsvērt veselīgākus
veidus, kā uztvert savas vajadzības. Citiem vārdiem, mēs bijām gatavi, lai Dievs novērš
mūsu rakstura nepilnības.
Mēs redzējām, ka katram mūsu rakstura trūkumam ir divas puses. Katram bija
potenciāls mūs sāpināt, ko mēs redzējām ceturtajā solī, bet katrs varēja arī sniegt baudu
vai sapratni uzskatos, vai varbūt noľēma stresu, bailes vai sāpes. Tagad mēs iemācījāmies
novērtēt veselīgāku attieksmi pret dzīvi. Mēs redzējām, ka mūsu vajadzību pēc apkārtējo
sapratnes pret mums varēja sastapt arī bez sevis ievainošanas. Mēs sapratām, ka vienreiz
atzīstot un pieľemot stresu un bailes, tās samazinājās līdz minimumam. Mūsu jaunatrastā
ticība neizskaidroja sāpes, kuras mēs pieľēmām kā neatľemamu dzīves sastāvdaļu, bet
deva mums drosmi uz tām paskatīties un tās sajust, tā vietā, lai smēķētu vai noliegtu tās.
Sperot sesto soli, bija nozīmīgi atpazīt labo un slikto, ko mēs ieguvām no trūkumu
izpausmēm. Mēs sākām saprast, kāpēc mēs darījām konkrētas lietas un ko mēs no tām
gribējām iegūt. Mēs iemācījāmies atpazīt, ka šajā procesā mēs atklājām savas nepilnības.
Piemēram, mēs sapratām, ka mūsu pārāk tiesājošais piegājiens dzīvei īstenībā
palīdzēja pacelt pašapziľu un palīdzēja piesegt mūsu bailes un neatbilstību. Tajā pašā
8
laikā mēs sapratām, ka šāds piegājiens mūs nošķīra no tiem, kurus tiesājām. Tas ieslēdza
mūs viltotā pārspēka apziľā. Tas atľēma mums godīgumu attiecībās ar pārējiem.
Kad mēs sapratām, ko mēs patiesi centāmies sasniegt, mēs attīstījām jaunas
metodes, lai dabūtu tos pašus rezultātus veidos, kuri nebija tik kaitīgi. Dzenoties pēc īstas
pašcieľas, mēs atklājām mūsu pašu pozitīvās iezīmes un uz tām balstījāmies. Mēs vairs
nesatraucāmies, kā citi mūs uztvers. Mēs atteicāmies no citu viedokļa ietekmes uz mūsu
pašcieľu.
Mūsu mēģinājumā tikt galā ar bailēm un nepiemērotību, mēs sapratām, ka tās ir
normālas cilvēciskas jūtas. Mēs sapratām un pieľēmām mūsu aprobežotību. Dažreiz mēs
nebijām pietiekami veci. Dažreiz mēs nebijām pietiekami jauni. Mēs nebijām „super”
vīrietis vai „super” sieviete. Mēs nevarējām visu. Turklāt, mēs dzīvojam dažreiz bīstamā
pasaulē, un bailes ir pamatotas emocijas.
Vienreiz sapratuši, ka šīs sajūtas bija pieľemamas, mēs skatījāmies uz tām
savādāk. Mēs meklējām, kas mums lika justies nepiemērotiem. Mēs uzzinājām, no kā
mums bija bail. Apbruľoti ar šo informāciju un ar augstākā spēka palīdzību, mēs varējām
sagatavoties situācijām jaunos veidos, kas reducēja vai izslēdza baiļu un nepiemērotības
sajūtas.
Kad mēs sapratām, ko nozīmē būt „gatavam”, mēs varējām apdomāt, ka mēs
varētu būt „gatavi”, lai mūsu trūkumi tiktu noľemti. Mēs vēlējāmies mainīties. Jēdziens
„pilnīgi” bija mērķis turpmākajam darbam.
Mums patika doma, ka mēs tiecamies pēc progresa, nevis pilnības. Mēs
pārdomājām vēlreiz trešo soli, kad mēs nolēmām uzticēt mūsu gribu un dzīves Dievam,
kā mēs viľu sapratām. Mēs apliecinājām, ka mēs domājām mūsu patieso gribu un mūsu
visu dzīvi.
Sestajā solī mēs pārgājām no vienas dzīves perioda otrā. Mēs iepazinām atšķirību
starp balstīšanos uz pagātni un ļaušanu tai iet. Mēs sākām mācīties dzīvot nevis
vakardienas sāpēs, bet dzīvot šodienas priekā. Tagad mēs bijām patiesi gatavi, ar skaidru
sirdsapziľu, lai lūgtu palīdzību Dievam.
SEPTĪTAIS SOLIS
Pazemīgi lūdzām Viņu atbrīvot mūs no mūsu trūkumiem.
Divpadsmit soļu vidū, pēc atvieglojuma, kad atzinām savu bezspēcību pret
nikotīnu un bijām veikuši garīgo inventarizāciju, mēs nostājāmies uz ceļa un lūdzām
mūsu augstāko spēku atbrīvot mūs no mūsu trūkumiem. Mēs lūdzām, lai viľš paľem
prom barjeras, kuras mēs bijām uzbūvējuši un kuras lika mums baidīties, justies
nelaimīgiem un nespējīgiem dzīvot dzīvi bez mūsu narkotikas, nikotīna.
Šis solis pats pieprasīja tikai to, lai mēs pazemīgi lūgtu Dievu atbrīvot mūs no
mūsu trūkumiem. Vispirms padomāsim par vārdu „pazemīgi”. Dažiem no mums nepatika
šis vārds, jo tas tuvu asociējās ar vārdiem „pazemot” un „pazemojums”. Šie vārdi šķita
pārāk negatīvi. Mēs sapratām, ka vārds „pazemīgi” nenozīmēja pazemot mūs. Tas
nozīmēja redzēt mūsu vietu lielajā lietu shēmā. Mēs atzinām mūsu augstāko spēku kā
9
stiprāku, daudz pilnīgāku, daudz reālāku par mums pašiem. Mēs redzējām, ka mūsu
augstākais spēks bija lielāks un, ka mēs bijām mazāki. Bet mēs nebijām mazāki sliktā
nozīmē. Mēs bijām mazāki cieľā pret augstāko spēku. Šī ir pareizā pazemības izpratne.
Tā ir mūsu patieso un cilvēcisko robežu pieľemšana.
Pieľemt mūsu galīgo cilvēcību un cilvēciskās robežas atšķīrās no trūkumu
apzināšanās, ko mēs bijām izdarījuši ceturtajā solī. Procesā no ceturtā līdz sestajam solim
mēs atpazinām, atzinām, pārdomājām un sākām psiholoģiski nošķirties no šiem
trūkumiem. Ceturtajā solī mēs tos saucām par „inventarizāciju”, piektajā solī par
trūkumiem un sestajā solī par rakstura defektiem. Vienalga kāds bija nosaukums šiem
neefektīvajiem rīcību veidiem, mēs sapratām, ka mūsu atkarība bija saraksta sākumā.
Mēs arī sapratām, ka vainas apziľa un kauns ko jutām par mūsu trūkumiem bija daļa no
tā, kāpēc mēs smēķējām. Tiklīdz mēs pieľēmām šos trūkumus kā normālas cilvēcīgas
vājības, mūsu ekstrēmās atbildes uz pamatinstinktiem, mēs sapratām mūsu nepilnības.
Mēs sapratām, ka mūsu iepriekšējā izturēšanās vienkārši nestrādāja ne priekš mums, ne
citiem. Mēs redzam, ka šie trūkumi ir padarījuši mūsu dzīves nevadāmas.
Pārdomājot otro soli, mēs sapratām, ka tikai augstāks spēks var atgriezt mūs pie
veselā saprāta. Tagad mēs lūdzam, lai viľš to darītu. Apzinoties savus trūkumus mēs
esam gatavi spert septīto soli.
Daži no mums spēra šo soli lūdzot sekojošo:
„Mans augstākais spēks, es atdodu sevi tavās rokās un pazemīgi lūdzu, lai tu
atbrīvo mani no maniem trūkumiem, lai es varu palīdzēt citiem. Lūdzu, dod man
pazemību, drosmi un spēku, lai ar savu rīcību es varētu paust tavu mīlestību un gudrību.
Āmen.”
Mēs zinām, ka ir daudzi veidi kā veikt šo soli. Daudziem no mums vislabāk liekas
lūgt skaļi, klusā istabā, lai ikviens vārds tiktu saklausīts un apdomāts. To var darīt arī
gultā pirms aizmigšanas un pirms celšanās. Kā arī uz ceļiem. Svarīgākais ir pateikt mūsu
vārdus. Var lūgt gan vienatnē, gan kopā ar citiem.
Mēs esam atklājuši, ka šie vārdi ļoti palīdz sākt dienu. Tie mums palīdz tikt galā
ar visneparastākajām situācijām un aizmirst par tieksmi pēc nikotīna. Kad mēs atceramies
par situācijām, kad vienīgais risinājums šķita nikotīns, mēs apzināmies savas robežas.
Septītais solis mums atgādina mūsu bezspēcību un vēlmi lūgt palīdzību.
Bieži mums bija grūti lūgt palīdzību. Mēs gribējām ticēt, ka esam totāli patstāvīgi
un neatkarīgi. Mūsu vēlme redzēt sevi kā kādu, kuram ir vajadzīga palīdzība, kas bija
pirmā soļa neatľemama sastāvdaļa, atstāja mūs ar tukšuma sajūtu. Tas bija, kad mēs
sākām strādāt ar otro soli, kur šis tukšums tika aizpildīts ar mūsu ticību kādam augstākam
spēkam. Mums par lielu pārsteigumu mēs atklājām, ka mūsu lēmums nodot mūsu gribu
un vēlme lūgt palīdzību augstākam spēkam, vai pat citiem cilvēkiem, bija atbrīvojoša
pieredze. Tas ne tikai noľēma nereālo spiedienu no mums, kuru paši bijām sev uzkrāvuši,
bet arī deva iespēju progresēt. Faktiski mūsu īstā izpratne par vārdu progress sāka
mainīties. Mēs atstājām savus trūkumus par mums augstākam spēkam, lai viľš tos
noľemtu. Mēs sapratām, ka tas vai un kad tie tiks noľemti ir nevis mūsu, bet augstākā
spēka ziľā.
Kad mēs paaugstinām mūsu apzināto saskarsmi ar augstāko spēku, mēs ceram, ka
paaugstinām arī mūsu zināšanas par viľa gribu pār mums. Iespējams, šādā veidā mēs
sapratīsim, kāpēc augstākais spēks mums atstāj dotības rīkoties neefektīvi. Galu galā mēs
esam pieľēmuši lēmumu uzticēt mūsu gribu un dzīves Dievam, kā mēs viľu sapratām.
10
Nikotīns ir viltīgs, nomācošs, spēcīgs un pacietīgs. Mēs nekad neesam brīvi no
mūsu atkarības. Darot septīto soli un izklāstot septītā soļa lūgsnu, mēs lūdzam pazemību,
drosmi un spēku augstākam spēkam, lai ar savu rīcību mēs varētu paust mūsu augstākā
spēka mīlestību un gudrību.”
ASTOTAIS SOLIS
Sastādījām visu to cilvēku sarakstu, kuriem bijām darījuši ļaunu un
vēlējāmies atlīdzināt viņiem visiem.
Tālāk pa vienai dienai mēs turpinājām mūsu atelpu no nikotīna atkarības
un spērām astoto soli, kurā mēs sagatavojām sevi, lai atlīdzinātu tiem, kuriem
bijām darījuši ļaunu. Šī soļa mērķis ir atbrīvoties no vainas apziľas par mūsu
rīcību pagātnē un mijiedarbību uz citiem cilvēkiem.
Mēs definējam „ļaunu” kā jebkuru psihisku, mentālu, emocionālu vai
garīgu bojājumu, ko citiem ir izraisījušas mūsu rīcības. Atskatoties uz ceturtā soļa
inventarizāciju, mums jau bija saraksts ar cilvēkiem ar kuriem mums bija negatīva
saskarsme. Daudziem no mums šis bija labs sākums astotajam solim. Mēs
pārskatījām visas mūsu personiskās attiecības un meklējām atmiľas par
cilvēkiem, kuriem bijām darījuši pāri. Jo lielāks bija pāridarījums, jo ātrāk mēs to
atminējāmies. Mēs atgriezāmies mūsu dzīvēs, lūdzot augstākā spēka vadību un
virzienu, un uzrakstījām vārdus uz papīra.
Rakstot šo sarakstu, atkarīgais mūsos dažreiz iekšēji cenšas izkrāsot mūsu
domāšanu ar visādiem racionāliem veidiem. It īpaši, ja mēs pāragri aizsteidzāmies
uz priekšu, faktiski nolīdzinot pāridarījumus, kas ir jau devītais solis. Astotais
solis iesaka, lai mēs sastādām sarakstu un vēlamies nolīdzināt savu vainu. Tas nav
atlīdzināšanas solis. Mēs palikām pie astotā soļa un devīto soli veicām, kad tam
pienāca kārta.
Kad mēs pārskatījām šo sarakstu, mēs izmetām no galvas domas par to
cik, citi mums ir pāri darījuši. Mūsu mērķis bija nevis vērtēt citu uzvedību, bet
gan skatīties tikai un vienīgi uz savu mijiedarbības pusi. Mums bija jāatceras, ka
mēs esam šeit, lai aizvāktu mūsu pagātnes vraku, nevis, lai sauktu citus pie
atbildības par viľu neizdarībām.
Dažas ļaunuma instances bija tieši saistītas ar mūsu nikotīna lietošanu,
īpaši ja bijām nevērīgi un egoistiski uz mūsu ieradumu ģimenē, draugu lokā vai
darbā. Mēs pārskatījām tos cilvēkus, kuri cieta no pasīvās smēķēšanas, gan mūsu
tuvinieki, gan svešinieki, kuri gadījušies mūsu klātienē. Mēs arī pārskatījām to,
cik bijām piesārľojuši dabu, nometot izsmēķus gan uz ielām, gan meža takām.
Mēs paskatījāmies arī uz nemanāmo ļaunumu, ko nodarījām mūsu attiecībām,
nošķiroties no intimitātes, emocionalitātes aiz dūmu sienas. Visur, kur mūsu
smēķēšana izraisīja psiholoģisku ļaunumu, mēs to iekļāvām sarakstā.
Pēc tam mēs pierakstījām to ļaunumu, kurš nebija saistīts ar mūsu nikotīna
atkarību. Tas iekļāva tos, kuri bija cietuši no mūsu dusmām, bailēm, lepnības un
citām rakstura īpašībām, kuras mēs atklājām ceturtajā solī.
11
Daudzi no mums uzskatīja par vērtīgu iekļaut sarakstā arī sevi. Tik daudz
ciešanu mums sagādāja mūsu atkarība un defekti, kuri ar to mijiedarbojās, tādi kā
izolācija un zemais pašnovērtējums, kuri nodarīja lielu ļaunumu mūsu veselībai
un dzīvēm.
Mēs atklājām, ka nedaudz progresējām mūsu jaunajā dzīves veidā, līdz
mēs atskatījāmies un veicām akurātu un nesaudzīgu mūsu pagātnes vraka apskatu.
Mēs nevarējām veidot iespējami labākās attiecības ar jebkuru cilvēku, kuru
pazinām, līdz mēs „ neiztīrījām ” mūs pašus Dievam, kādam citam cilvēkam un
tagad – ar cilvēkiem, kuri bija iejaukti mūsu tornādo apsēstajā pagātnē.
Priekšā bija liels rekonstrukcijas periods. Nožēlas pilna ľurdoľa un
bubināšana par to, ka mums ir žēl, šeit nestrādāja. Sponsors vai uzticams draugs
varēja palīdzēt mums sasniegt objektivitāti, gatavojoties iet pie šiem cilvēkiem.
Mēs nevilcinājāmies meklēt padomu no mūsu biedriem un mēs lūdzām Dievam
vēlēšanos spert devīto soli.
DEVĪTAIS SOLIS
Atlīdzinājām šiem cilvēkiem, kur iespējams, izņemot gadījumus, kad
tas varēja kaitēt viņiem vai citiem.
Astotais un devītais solis bija mūsu pūles panākt harmoniju ar apkārtējo pasauli.
Līdz šim mēs pabeidzām mājas tīrīšanu, kura bija vērsta uz iekšpusi.
Mēs atlīdzinājām pa vienam, ar rūpēm un līdzcietību. Ľemot vārdu no astotā soļa
saraksta, mēs pārdomājām ļaunuma būtību, ko bijām nodarījuši šim cilvēkam. Tagad bija
tas brīdis, kad vajadzēja censties iejusties tā otra cilvēka ādā un saskatīt mūsu
mijiedarbību ar viľu. Kā bija sajust mūsu slikto izturēšanos? Kā šis cilvēks skatījās uz
personu vai pasauli pēc mūsu rīcības? Vai mūsu darbības nelika kādam neuzticēties
cilvēkiem vispār? Mēs jautājām sev, kā mēs bijām negatīvi ietekmējuši citus?
Parasti šīs pārdomas iekustināja kvēlu vēlēšanos vērst par visu par labu. Redzot
lietas no cita skata punkta, uzbūrās pēkšľa un neērta apziľa par sāpēm, kuras mēs bijām
citiem nodarījuši. Šīs jūtas padarīja mūsu atlīdzināšanu izjustu, tādēļ tā nevarēja būt
nožēlas pilna vai slimīga. Tas turēja mūs uz pozitīvā ceļa, kas ir šī soļa centrs.
Labākā pretinde pret slimīgumu bija mierīga un atvērta izturēšanās un godīga
attieksme. Mēs nolikām sava izdarītā ļaunuma apziľu aizkulisēs un, lūdzot vadību
prasījām Dievam labāko veidu, kā atlīdzināt pāridarījumu. Mēs apjautājāmies
sadraudzībā un atradām citus cilvēkus, kuri arī bija līdzīgi atlīdzinājuši. Mēs
konsultējāmies ar sponsoru. Mēs uzticējāmies augstākam spēkam, ka viľš virzīs mūsu
domāšanu mūsu tālākajā ceļā.
Kad kontaktējāmies ar cilvēku, kuram bijām nodarījuši ļaunu, paskaidrojām, ka
nelietojam nikotīnu, jo esam Nikotīns Anonīmi garīgajā programmā. Programma uzsver,
ka mums vajag izlabot pagātnes kļūdas un sakārtot attiecības ar cilvēkiem, kuriem esam
darījuši pāri. Un tāpēc mēs šeit esam.
Mēs turpinājām izskaidrot nodarītā ļaunuma detaļas. Lai arī tas acumirklī
neatrisināja problēmu, tā spēks bija ilgtermiľa. Ja mēs bijām radījuši materiālus
12
zaudējumus šim cilvēkam, mēs piedāvājām atlīdzināšanu. Lai nu kā, lielākoties šis
ļaunums bija garīgs un emocionāls. Kur tas bija nodarīts, mēs atvainojāmies un
paziľojām, ka mēs tagad mēģinām dzīvot dzīvi godīgi un harmonijā ar citiem.
Pateikt, ka mums ir žēl bieži nebija pietiekoši. Dažreiz persona, ar kuru mēs
runājām bija skeptiska, sevišķi, ja mēs jau bijām daudzreiz atvainojušies pagātnē, solījuši
mainīties un pēc tam turpinājuši visu veco. Mainīt mūsu rīcību un atlīdzināt bija
nepieciešamība. Dzīvot atlīdzinot, nozīmē izturēties un rīkoties veselīgi, ar mīlestību pret
citiem, ko jau mēs agrāk bijām solījuši. Ar atvainošanos par pagātnes negatīvajām
darbībām un to pārtraukšanu nepietika; mums tagad bija jāizturas pozitīvi pret citiem un
jācenšas nodibināt korektas attiecības ar jebkuru, ar ko nonācām kontaktā. Ilgtermiľa
attiecību atjaunošana notiek, ja mēs esam noturīgi pāri laikam.
Mēs arī atcerējāmies, ka mums jāveic sava, nevis tā otra cilvēka inventarizācija.
Mēs runājām par to, ko mēs bijām darījuši, nevis, ko tā otra persona bija darījusi. Pat, ja
mēs noteikti ticējām, ka otrs cilvēks ir par 90 % sekmējis problēmu un ka mēs esam tikai
vainīgi pie pārējiem 10 %, mēs runājām tikai par 10 %, par ko bijām atbildīgi. Mēs tur
bijām tikai, lai notīrītu savu ielas pusi. Ja otra persona samierināšanās vārdā runāja arī par
savu rīcību, mēs vienkārši klausījāmies un pateicāmies par viľa komentāriem. Mēs
netiesājām, nekritizējām un nestrīdējāmies.
Persona, ar kuru mēs runājām, var atbildēt ar dusmām, nevis piedošanu. Lai nu
kā, mēs necenšamies likt viľiem paskatīties uz visu no mūsu redzes punkta. Mēs
pieľēmām viľu jūtas un piekritām, cerot uz to, ka viľi nākotnē spēs mums piedot un to tā
arī atstājām Dieva rokās.
Mēs cieši pārliecinājāmies, ka atlīdzinot nenodarījām vēl lielāku ļaunumu. Mēs
neatklājām noslēpumus, kuru izstāstīšana mums palīdzētu, ja tie nodarīja pāri tai otrai
personai. Mēs izvairījāmies no emocionālas izgāšanās, kura savtīgi deva tikai emocionālu
atvieglošanu no mums pašiem.
Bieži mūsu uz sevi centrētā izturēšanās radīja diskomfortu cilvēku grupām vai
indivīdiem, kuri gadījās mūsu dzīvēs anonīmi. Šie cilvēki ir pacietuši mūsu cigarešu
dūmus tādās ierobežotās telpās kā lifti vai redzējuši mūsu cigarešu galus uz kalnu takas
kādā neskartās dabas rezervātā. Šajos gadījumos mēs atklājām, ka mums ir jāatlīdzina
pasaulei vispārīgi. Mēs meklējām ceļus, kā atlīdzināt pasaulei par ļaunumu, ko tai bijām
nodarījuši. Tas varēja būt kā brīvprātīgais darbs vides aizsardzības organizācijās,
kalpošana Nikotīns Anonīmi vai mazāk formālas aktivitātes, kas kalpo cilvēkiem..
Noteiktos gadījumos mēs nevarējām atklāti atlīdzināt cilvēkiem, kurus bijām
sāpinājuši. Varbūt viľi jau bija miruši vai mums bija zudis kontakts ar viľiem, vai viľi
atsacījās ar mums tikties. Šajos gadījumos mēs sapratām, ka koncepts „atlīdzināšana
pasaulei vispārīgi” strādāja. Ja mēs esam bijuši slikta meita vai slikts dēls vecākiem, kuri
ir miruši, mēs turpinājām darbības to cilvēku virzienā, kuriem bija līdzīgas attiecības ar
vecākiem; mēs adoptējām, palīdzējām un mīlējām vecākus pilsoľus. Ja mēs nespējām
komunicēt ar personu, kurai bijām nodarījuši ļaunu, mēs atlīdzinājām kādam, ar ko
varējām kontaktēties.
Mūsu izskaidrojumā par mūsu rīcību, mēs parasti minējām Nikotīns Anonīmi un
kā tas ir mūs atvedis līdz šai sarunai. Lai nu kā, mūsu mērķis nebija izskaidrot
programmu vai mūsu atrasto garīgumu. Ja runāšana par programmu un Dievu lika citiem
justies nekomfortabli, mēs mainījām tēmu uz atlīdzināšanu.
13
Atlīdzināšana prasa laiku. Mēs iemācījāmies pacietību šajā procesā. Tas prasa
drosmi un vēlēšanos turpināt mūsu principu darbības, kad mēs nevaram paredzēt
iznākumu. Mēs iemācījāmies plānot mūsu darbības, darīt tās ar mērķtiecību un
noteiktību, un pieľemt rezultātu, lai kāds tas būtu. Mācoties mēs sapratām, ka šī
atlīdzināšana ne tikai ir mūs atturējusi no nikotīna, bet arī palīdzējusi mums sasniegt
jaunu sakaru ar citiem un samazinājusi mūsu izolācijas un vientulības sajūtu.
Izdarot labāko, ko varējām cilvēkiem, kuriem bijām darījuši ļaunu, mēs
saskatījām pasauli jaunā gaismā. Mēs tagad zinājām, ka mūsu individuālās darbības šajā
pasaulē izstaro daudz plašāk, nekā mēs jebkad varējām iztēloties. Mūsu bezspēcības pret
nikotīnu atzīšanas rezultātā, mēs beidzot saprotam reālo mūsu spēka būtību. Šajā darbībā
mēs pakāpeniski atklājām, ka mūsu zināšanas un citu iejūtība ir palielinājusies un mūsu
vieta cilvēcē pirmo reizi mūsu visu dzīvēs ir kļuvusi patiesi komfortabla.
DESMITAIS SOLIS
Turpinājām pašanalīzi un, kad kļūdījāmies, to tūlīt atzinām.
Darot iepriekšējos deviľus soļus mēs koncentrējāmies uz pagātnes problēmu
identificēšanu un atrisināšanu. Mēs uzticējām savu dzīvi un gribu Dievam. Mēs
nostādījām, ka dzīvosim brīvi un ar prieku.
Desmitais solis mums palīdz katru dienu kontrolēt mūsu progresu jaunajā dzīvē.
Uz notiekošā bāzes mēs apskatām mūsu rīcību un nedarbus attieksmē uz sevi un citiem.
Katru dienu mēs identificējam problēmas pēc mūsu uzvedības. Mēs atlīdzinām tiem,
kuriem esam uzbrukuši un slavējam Dievu un mūs pašus par mūsu panākumiem.
Šis solis mums palīdz būt labiem saskarsmē ar sevi, citiem un Dievu. Veselīga
izturēšanās un veselīga attieksme ir svarīgas, atveseļojoties no nikotīna atkarības. Caur šo
soli mums ir dota iespēja saglabāt savu uzticību atvērtībai, godīgumam, cilvēcībai un
mīlestībai pret sevi un citiem. Tas ir mūsu ceļš uz mieru un skaidrību. Tas paver ceļu uz
tuvību ar mums pašiem, citiem un Dievu. Desmitais solis palīdz mums uzturēt izturēšanās
pamatu atturībai no nikotīna lietošanas.
Desmitais solis prasa no mums, lai mēs turpinātu uzmanīties no tā, kā mūsu rīcība
ietekmē apkārtējo cilvēku dzīves. Tas mums palīdz saglabāt zināšanas, ka mēs esam
svarīgi pie citu cilvēku atveseļošanās, kā arī viľi ir svarīgi pie mūsējās. Mēs iemācāmies
būt atbildīgi par vērtībām, kuras lolojam attiecībās ar citiem, tādas kā atvērtība, godīgums
un uzticēšanās. Desmitais solis sniedz mums tiešas zināšanas, ka šīs vērtības ir mūsu
izturēšanās ceļveži.
Strādājot ar šo soli katru dienu, mēs spējam atskatīties uz mūsu progresu, kā arī uz
klupšanas akmeľiem. Tas var atklāt mums, cik bieži mums ir jāatlīdzina citiem, pirms
mēs vēlamies mainīt savu izturēšanos. Mēs sākam saskatīt mūsu pretestību pārmaiľām,
atvērtumam, godīgumam un cilvēcībai. Mēs redzam mūsu iekšējo cīľu īpaši, ja
nevēlamies atzīt savus trūkumus vai atvainoties par kādu darbību, kura ir kaitējusi kādam
citam. Spēks var nākt no pretestības apzināšanās un var sniegt mums cilvēcību, kura ir
nepieciešama, lai lūgtu palīdzību.
14
Desmitais solis palīdz mums turēt tīru savu ielas pusi. Tas ir lielisks atgādinājums,
par to, ka mums jāfokusējas uz sevi. Kad mēs to varam, mēs esam vairāk pārliecināti, ka
turpinām ceļu. Mūsu ticība ir stiprināta, ka mēs saľemsim solījumus par veselo saprātu
un skaidrību.
VIENPADSMITAIS SOLIS
Centāmies ar lūgšanām un pārdomām pilnveidot mūsu apzināto saskarsmi
ar Dievu, kā mēs Viņu sapratām, lūdzot tikai uzzināt Viņa gribu par mums un
spēku to izpildīt.
Mūsu dzīvēs starp mieru un mums distance auga. Mēs bijām meistarīgi
izveidojuši dūmu miglu starp mums un augstāko spēku līdz tādam līmenim, ka vairs
nespējām to saskatīt. Vienpadsmitais solis ir tas, ko mēs darām, lai šo miglu kliedētu un
saskatītu sevi un mūsu attiecības ar Dievu gaišā un skaidrā gaismā. Tas nostiprina mūsu
saikni ar mūsu augstāko spēku. Sadalot šo soli sīkākās daļās tas var palīdzēt izprast tā
svarīgumu.
„Centāmies ar lūgšanām un pārdomām...”
Katrai personai ir jānonāk līdz savai izpratnei par to, ko nozīmē lūgšana. Daži
lūgšanu uzskata kā „paaugstinātu intuīcijas uztveri”. Citi to redz kā sarunu ar Viľu, pašu
augstāko, vai sarunu ar Dievu. Dažiem cilvēkiem jau bija lūgšanas forma, pirms viľi
nokļuva programmā. Iespējams, šiem cilvēkiem nebija problēmas uzsākt kontaktu ar
augstāko spēku. Citiem lūgt bija grūti, pat neiespējami. Svarīgākā lieta ir darīt jebko, kas
mums palīdz stiprināt saiti starp mums un par mums augstāko spēku. Cilvēki, kuriem ir
grūtības ar lūgšanu, var prasīt palīdzību Nikotīns Anonīmi biedriem. Sponsors var būt
īpaši noderīgs, daloties savā pieredzē, spēkā un cerībās.
Nav pareizas vai nepareizas lūgšanas, to veidi vai vietas – bet izšķirošais ir, ka
mēs patiesi meklējam Dieva gribu. Jebkas, kas strādā – strādā, un citi to netiesās. Daži
cilvēki jūt, ka viľi lūdz, tikai nometoties ceļos, pazemojoties augstākā spēka priekšā. Citi
lūdz, kamēr viľi strādā, skrien, vai vada automašīnu. Ir pierādījies, ka ir noderīgi sākt
dienu ar kādu lūgšanu, lūdzot Dievam mūs vadīt, virzīt mūsu domāšanu un rīcību pretim
Dieva mērķiem. Vakarā, pirms mēs ejam gulēt, mēs veltam laiku, lai garīgi iezīmētu
lietas, par kurām pateikties – par vēl vienu dienu bez nikotīna, veselību, draugiem, par
mūsu mīļajiem, par darbu, mājām u.t.t. Mēs varam pārdomāt pārmaiľas, kuras ir
notikušas mūsu dzīvēs, kopš mēs nelietojam nikotīnu un noraidījām egoistiskos,
ietiepīgos motīvus.
Pagātnē, daudzi no mums lūdza Dievu tikai, lai prasītu konkrētas lietas vai
rezultātus. Tagad mēs prasām sev, „Kā gan es varu lūgt specifisku rezultātu, ja es nezinu,
kas ir labi man vai kādam citam?” Pieľemšana, nevis kontrole ir atslēga. Tik ilgi, cik mēs
lūdzam par konkrētām lietām, mēs neļaujam iet un neļaujam Dievam. Pieľemot attieksmi
„ne mana, bet Tava griba lai notiek” mums tiek dots daudz vairāk, nekā jebkad esam
sapľojuši. Tā vietā, lai prasītu to, ko mēs domājam, ka mums vajag, mēs piedāvājam sevi
Dievam kā labprātīgos kalpotājus, gatavi darīt visu, kas Dievam šķiet lietderīgs.
15
Tā kā lūgšanu un meditāciju veidi plaši atšķiras, katrai personai ir jāatrod sava
izpausme. Meditācija palīdz mums kļūt mierīgiem, atvērtiem un uztverošiem. Tā palīdz
mums ieiet sevī, būt klusiem un iztukšot sevi, lai Dievs var nākt un mūs piepildīt. Mierīgi
sēdēšana sveces priekšā var palīdzēt radīt iekšēja miera stāvokli un vienu noskaľojumu.
Tāpat arī sēžot vienatnē izolētā pludmalē, zem koka kalnos vai uz krēsla virtuvē. Viens
veids, kā uzsākt meditāciju, ir vienkārši sēdēt mierīgi un fokusēties uz mūsu elpu, uz
ieelpu un izelpu. Ļaut diafragmai strādāt – vienkārši vērot, kas notiek. Cits paľēmiens, ko
lieto daži cilvēki, ir vizuāli iztēloties Dievu sirdī. Ļaut Dievam izvērsties pāri fiziskajam
ķermenim, istabai un pasaulei.
„pilnveidot mūsu apzināto saskarsmi ar Dievu...”
Lai arī ko mēs darām priekš mūsu vienpadsmitā soļa, galvenais ir, ka mēs darām
kaut ko. Šis solis ir darbības solis. Tajā laikā, kad daudzi no mums sāka darīt
vienpadsmito soli dažas minūtes dienā, mēs pēc pieredzes atklājām, ka ir iespējams būt
kontaktā ar mūsu augstāko spēku visos momentos gan dienā, gan naktī. Kaut arī tas ir ļoti
grūti, tomēr tas ir iespējams. Daudzi atklāja, ka, jo vairāk kontakta ir ar augstāko spēku,
jo mierīgāki viľi kļūst.
Daži ir atklājuši noderīgus līdzekļus, kā panākt lielāku konstanto kontaktu ar
Dievu, un šeit ir daži:
lūgt Dievam palīdzību, pieľemot lēmumus,
jebkuru darbību veikt ar domu, ka tā ir Dieva dāvana,
iztēloties Dievu (okeāns, sveces liesma) tik daudz, cik iespējams,
domāt par sevi kā instrumentu Dieva rokās,
atkārtot programmas lozungus,
domāt par sevi kā Dieva templi mūsu ķermenī vai zvaigzni visumā.
„kā mēs viņu sapratām...”
Mums ir jāatrod, jāpazīst un jāsaprot Dievu vai augstāko spēku, kurš strādā priekš
mums. Priekš tā nav nekādu noteikumu. Dievs var būt iekšējā balss, daba, citi cilvēki vai
klints. Programma var darboties tikai, ja mēs esam brīvi, lai atklātu savus individuālos
ceļus un saprastu pārdzīvojumu ar Dievu, kuru mums vajag šodien.
Noderīgi ir atcerēties, ka Dieva atrašana un saprašana ir process, nevis notikums.
Mums ir visa mūsu dzīve, lai meklētu Dievu, kurš sniedz mums dzīves jēgu un atbildes.
Nav nekādas steigas. Ar šodienu pietiek. Dievs mums dos, ko mums vajag atrast, un
palīdzēs mums darīt to, ko mums vajag.
„lūdzot tikai uzzināt Viņa gribu par mums...”
Kā lai mēs zinām, kāda ir Dieva griba par mums? Dažreiz ir vienkāršāk domāt
kāda tā nav. Dieva griba nav, lai mēs turpinātu smēķēt. Nikotīna lietošana mūs attālina no
Dieva. Nikotīna lietošanas pārtraukšana mūs tuvina Dievam.
Ja mēs koncentrējam lūgšanu uz Dieva gribas izpausmi, tad mūsu sīkās vēlmes un
egoistiskās iegribas sāk samazināties. Mēs kļūstam daudz mierīgāki un sekmējam sava
rakstura izaugsmi. Mēs atklājam, ka mūsu darba augļi ir Dieva darīšana, nevis mūsu. Mēs
vairāk iesaistāmies darbībā un mazāk skaram rezultātus. Dzīve ir vienkāršāka, kad mēs
16
novācam no ceļa savus ego un stingri nostiprinām savus prātus un sirdis mūsu augstākajā
spēkā.
„un spēku to izpildīt.”
Pēdējā lieta, ko vienpadsmitais solis iesaka ir, ka mēs lūdzam spēku, lai izpildītu
Dieva gribu. Daži šo spēku redz kā labprātību, spēku, pieľemšanu, drosmi un
uzticēšanos. Citi saliek visas šīs lietas kopā un sauc to par ticību. Ticība nenozīmē
muļķību vai aklumu. Ticība nozīmē ar atvērtām acīm un mīlošām sirdīm pieľemt dzīvi,
kura guļ mūsu priekšā, zinot, ka mēs par to rūpēsimies un saľemsim, ko mums vajadzēs.
Daži saka, ka ticība ir mūsu attiecības ar Dievu. Tas prasa ticību, lai atlaistu un ļautu
Dievam. Kad mēs atbrīvojamies no veciem ieradumiem, vēlmēm un piedevām, mēs
jūtam, ka mums vajag pieķerties kaut kam citam. Vienpadsmitais solis iesaka pieķerties
mūsu augstākam spēkam un stiprināt mūsu ticību, lai pildītu Dieva gribu.
Neviens nav perfekts. Bet, ja mūsu motivācija ir skaidra, nesavtīga un virzīta
pretim mūsu augstākam spēkam, mūsu vienpadsmitais solis mūs vadīs pretim dziļam un
ilgam mieram.
DIVPADSMITAIS SOLIS
Ieguvuši garīgo atmodu, ko deva šie soļi, mēs centāmies nest šo vēsti citiem
nikotīna atkarīgajiem un pielietot šos principus visur.
Divpadsmitā soļa tēma ir mūsu jaunais dzīves veids – brīvība, prieks un miers, ko
mēs esam ieguvuši mūsu gara atveseļošanās procesā. Divpadsmitā soļa spēks ir tajā, ka
tas piedāvā virzienu, kā tālāk dzīvot. Šim solim ir trīs daļas. Pirmā ir „garīgā atmoda”.
Tas attiecas uz to, kur mēs esam bijuši pagātnē un kur esam tagad. Otrā un trešā daļa –
„nest šo vēsti” un „pielietot šos principus” – ir virzieni priekš dzīvošanas un nākotnes.
Ja mēs paskatāmies atpakaļ uz iepriekšējo soļu kursu, ir skaidrs, ka mēs redzam
garīgās atmodas procesu. Ir bijušas lēnas pārmaiľas un izaugsme. Saskatīt nespēju
kontrolēt, ko mūsu nikotīna atkarība bija izklājusi pār mūsu dzīvēm un mācīties atzīt
bezspēcību, nebija viegli un bez piepūles. Tas prasīja darbu.
Sākt ticēt priekšstatam par augstāko spēku un sākt pielietot principu „ļauj iet un
ļauj Dievam” nebija viegli daudziem no mums. Mēs cīnījāmies, pretojāmies un kāvāmies.
Bet, laikam ejot, mums izdevās nomizot vēl vienu sīpola kārtu un mēs izgājām cauri
otrajam un trešajam solim. Mēs turpinājām attīstīties, augt un kļuvām uzmanīgi.
Process turpinājās. Laikam ejot, soli pa solim mēs izcīnījām savu ceļu ārā no
mūsu dziļā miega, kas prasīja lielākās ciešanas mūsu dzīvēs, bet mēs pamodāmies un
bijām mainījušies savā dzīves uztverē.
Daudziem no mums šīs pārmaiľas deva nozīmīgas zināšanas par to, ka mēs esam
uz šīs planētas, ka esam dzīvi un ka ir prieks un laime šodien, šeit un tagad.
Mēs pamodāmies no lēnās nikotīna nāves laikā, kad mūsu gari bija noslīcināti
plašā riebuma okeānā, sadragāti ar nebeidzamiem negatīvās tieksmes un baiļu viļľiem.
Mums izdevās tikt viļľu virspusē, kur mēs braucām pa tiem un guvām prieku, tā vietā, lai
17
ļautu tiem mūs sadragāt un ietriekt smiltīs. Mēs atradām sērfošanas dēli. Mēs atradām
augstāko spēku. Mēs atradām spēku, kas izglābj mūs no mums pašiem. Laikam ejot,
mums izdevās uzsist pa mūsu iekšējās sistēmas ticības resursu, mūsu pašu iztēli un ticību
Dievam, kā mēs sapratām Dievu. Tas Dievs bija kāds, kaut kas, jebkurš, jebkas lielāks
nekā mēs bijām.
Mēs sākām saprast, ka slimība, kuru mēs jutām kā nikotīna atkarīgie – destruktīvā
pašapziľa, neatbilstība, depresija, viltus bravūra, iracionālā agresivitāte un sevis riebuma
kvēpi – viss auga ārā no baiļu un vientulības sajūtu serdes. Mēs domājām, ka varam to
izdarīt paši. Mēs bijām vieni un mēģinājām remdēt sāpes ar nikotīnu.
Beidzot mēs spējām saskatīt šo neprātu, ko izraisīja mūsu pašu uzliktā izolācija.
Un tad mēs sev atļāvām atrast kompanjonu, kuru mēs saucām par augstāko spēku.
Mēs iemācījāmies strādāt, uzturot kontaktu ar mūsu dvēseli, ar mūsu augstāko
spēku. Mēs apguvām prasmi saglabāt skaidrību par spīti kritumiem un pacēlumiem. Mēs
atklājām, ka varam braukt pa viļľiem.
Ar šo atklāsmi dzīve kļuva pilna ar notikumiem, kuri ietvēra un ietver joprojām
mazus brīnumus un to kļūst arvien vairāk. Mēs vairs nevārtījāmies sevis žēlošanā,
neizniekojām pēcpusdienu ar domām par pagātni, ja mēs sapratām, pieľēmām un
ielūdzām mūsu pašu garīgo eksistenci. Atrodot mieru, lai spētu dzīvot, katram momentam
ir savs atalgojums. Katrs moments kļūst svēts un bagātina mūs, jo mēs mākam dzīvot
šodien, šeit un tagad. Katra lietus lāse, kura nokrīt, katra elpa, ko ieelpojam, katrs kalns,
kurā kāpt, katrs purngals, kuram uzminam, un katrs vējš, kurš gaudo – visi ir vienlīdz
nozīmīgi, jo mēs tos piedzīvojam. Tie eksistē, un mēs eksistējam kā daļa no tiem, mēs
neesam vieni. Kad mēs neesam vieni, mums nevajag sevi nogalināt ar nikotīnu.
Tas ir tas, ko domājam, kad runājam par garīgo atmodu. Tas ir tas, kas ir noticis
soļu procesā.
Tomēr, mēs paliekam atkarīgi. Un kad mēs sākam piedzīvot priekus no brīvības
no nikotīna, mēs riskējam atkal iedomāties, ka mēs kontrolējam lietas. Tas ir mūsu
atkarības risks. Tiklīdz ciešanas no mūsu nikotīna pagātnes atkāpjas, kārdinājumi, kuri
mūs ieveda neaptikšanās, atgriežas. Tas mūs noved pie pēdējām divpadsmitā soļa daļām
– rīcības plāna, lai turpinātu dzīvot bez nikotīna.
Mēs esam iemācījušies, ka vislabākais veids, lai izvairītos no trakuma atsākt
kontrolēt mūsu dzīves ir dalīties ar mūsu jauno dzīvi ar tiem, kuri joprojām cieš. Mēs to
saucam par „vēsts nešanu”. Šo mēs darām divos veidos: mēs atdotam šo saľemto dāvanu,
daloties ar citiem, un ļaujam, lai mūsu dzīves būtu par piemēru citiem.
Veids, kādā mēs nesam šo vēsti, ir dalīties pieredzē, spēkā un cerībās ar tiem, kuri
joprojām lieto nikotīnu. Tas ir vienkārši un droši. Mēs zinām brīnumu mūsu dzīvēs un
varam dalīties tajā ar citiem. Tomēr mums jāatceras, ka dalāmies savā pieredzē, nevis
kāda cita.
Mēs dalāmies mūsu spēkā caur godīgumu un pazemību. Piedevām, mēs dalāmies
priekā, ko esam ieguvuši caur jauno pozitīvās enerģijas avotu un laimē, kuru gūstam,
atdodot savu dzīvi par mums augstākam spēkam.
Kad mēs dalāmies savos brīnumos, katra darbība, kura darīta pateicībā, katrs
atsevišķs pasākums, lai arī cik mazs tas liekas, mums māca un atlīdzina. Atdodot to, ko
esam saľēmuši, mēs saľemam vēl vairāk. Mēs, kuri esam bijuši izmisuma un agonijas
dziļumos, mācāmies, palīdzot citiem, tikt ārā no šīs draudīgās vietas. Mūsu pašu prieks
pieaug, redzot kā mūsu pieredze palīdz citiem. Mums ir prieks palīdzēt jaunatnācējam tikt
18
pāri vienai tieksmei pret nikotīnu, jo mēs zinām ļoti labi, ka katra atsevišķa tieksme var
būt nāvējoša.
Tas, kā mēs varam palīdzēt kādam tikt pāri šai tieksmei, var būt ļoti vienkārši un
neprasa īpašas saistības: pāris minūšu saruna, apskāviens vai vienkāršs rokas spiediens.
Mēs zinām šīs sāpes, jo esam tās izjutuši. Zinot cik tas ir vienkārši, nemazina mūsu
prieku palīdzēt, jo mēs zinām, cik tas ir nozīmīgi.
Palīdzot citiem, mēs mācāmies līdzjūtību, pacietību un iejūtību. Šīs brīnumainās
dāvanas palīdz mums pieľemt sevi un no jauna apstiprināt savu vērtību un izaugsmi.
Mūsu pašu vienkāršā, godīgā vēsts par mūsu atveseļošanos no nikotīna ir diezgan
neticama. Apmeklējot sapulces un padarot sevi redzamu un pieejamu, mēs radām
vislabāko kalpošanu, kāda iespējama. Jo vairāk mēs piedalāmies un jo vairāk esam aktīvi,
jo labāk mēs varam un nesam šo vēsti. Mēs vairs nemeklējam jaunus pienācējus ārpusē.
Mēs parādām ceļu ar savu piemēru. Šī ir trešā divpadsmitā soļa daļa. Mēs
praktizējam atveseļošanās principus, principus, kurus esam iemācījušies caur divpadsmit
soļiem, un mēs tos praktizējam visur. Šie principi ietver sevī pieľemšanu, padošanos,
pazemību, iejūtību, pacietību, labprātību, atvērtību, mīlestību, cerību, ticību, uzticēšanos
un prieku. Šie ir tie principi, kas mūs izglāba no vientulības un bailēm. Tie kļūst par
notiekošajiem principiem, izbaudot brīvību, prieku un skaidrību mūsu ikdienas dzīvē.
Vēl pie tam, kad mēs pielietojam šos principus visur, mēs lieliski nesam šo vēsti.
Citi, kuri mūs pazina agrāk un nevarēja palīdzēt, pamana izmaiľas mūsos, kuras rodas,
virzoties tālāk atveseļošanās procesā. Mēs nesam vēsti, būdami savā atveseļošanās
procesā visu laiku.
Kas sākās kā izmisīga mēģināšana atmest smēķēšanu, tagad uzplaukst un aug kā
brīvība dzīvot. Ar bijību un pazemību mēs mācāmies izbaudīt visu laiku vērtīgākās
dāvanas: spēju pieľemt savu cilvēcību un apziľu, ka mēs neesam vieni.
Tāpat kā dzīve, soļi ir process un cikls. Mēs dzīvojam soļus, praktizējot to
pozitīvos principus visur. Divpadsmitais solis nav beigas. Tas ir pārējā dzīve. Tas ir
brīvība, prieks un skaidrība.
Laipni lūgti Nikotīns Anonīmi
19